par katru sīkumu? kāpēc mums vajag kaut ko ko galu galā šā vai tā izmetam, aizmirstam pusmūžu tiecamies pēc kaut kā un galu galā izradās, ka tas nav tas kas rada mūs laimīgus, kādreiz man kāds cilvēks teica, vai arī lasīju, ka ''ne jau sasniegtais mērķis mūs dara laimīgus, bet gan ceļš uz to'' bieži nākas padomāt, kāpēc bet man šķiet, ka mazliet atšķiros no lieluma vairums sabiedrības, kāpēc es savu dzīvi neuztveru tik nopietni vai neiespringstu par lietām, par ko tiešam nevajag iespringt, arī pēdējā laikā nu jau kopš jūlija es strādāju diezgan daudz, mēnesi pluss mīnus 300h darba diena 12h un es atnāku mājās un ko es dzirdu no kolēģiem? ''kāpēc Tu smaidi?'' ja godīgi es nezinu atbildu, var jau būt ka tam ir kāds medicīnisks apstāklis, bet līdz tam es vienkārši mēģinu priecāties un ķert dzīves sīkumiņus, kas padara mums to pasauli skaistu! jap bet ne jau īsti par to! tad vēl domāju, kāpēc mēs pieaugušie esam tik sasodīti nepatiesi? nespējam viens otram pateikt ko domājam? iedomājies, to patieso bērnu, kurš vēljoprojām savos 9gados raksta vēstuli vecītim un neko pat īsti viņam nepajautā, bet fakts ka raksta un raksta to tik patiesi, ka tajā brīdī, kad Tu to redzi, tas ir tik sasodīti pasakaini un neaprakstāmi, protams, piekrītu viss atkarīgs no ģimenes un audzināšanas, bet tas dabiskais patiesums un atklātība, bļāviens to nevar ne ar ko salīdzināt! Tu ej pa ielu, blakus Tev iet vienkārši jaukākais cilvēks un pretī nāk mamma ar diviem bērniem (meitenītes) un viena saka ''šī ir mana laimīgākā diena'' bļāviens sīkumiņš, bet tā sajūta tur iekšā viss nodreb, Tu padomā pie sevis ''mana arī, un tā katru reizi viņu satiekot'' vai arī, kad Tu vienkārši kā muļķis klausies 30min kā cilvēciņs aizmidzis otrā klausules galā :) un pēc kāda laika tā vairs nav tikai skaņa, bet nu jau Tu to redzi, kā viņš čuč! Bļāviens tajā brīdī Tev vairāk neko nevajag ne no šīs pasaules, nekas nav vērtīgāks par to sajūtu, kas bliež iekšpusē par Tevi :)) nezinu, varbūt esmu vēl pārāk jauns, dumjš vai vēl nezin kāds, bet man patīk priecāties par mazām lietām, protams ar katru brīdi mēs šīs mazās lietas neapzinātu bet aizstājam ar ko lielāku, un lielāku, līdz pazaudējam vispār jēgu un līdz ar to arī laimes sajūtu!
bet kas attiecas uz virsrakstu, tad jā!! par vārdiem ir jāatbild pat par tiem kurus neizsakam skaļi bet paturam pie sevis! ''acis nemelo, kaut lūpas saka ko citu'' un reizēm pat nevajag neko pateikt, lai saprastu, ko otrs cilvēks domā!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru